ŪDENS PUISĒNS (3 стр.)

Шрифт
Фон

Un Ūdens puisēns atkal apgalvoja, ka haizivs ar īsāko asti esot viņa draugs, apmānīja abas haizivis ar vēl vienu lavas kluci un iznesa malā vēl vienu omāru. Abas haizivis zvērējās, ka otrai aste esot īsāka, un abas cīkstē­jās, lai aprītu otru, bet tā ar garāko asti uzveica,,.

— Paga, o, Kohokumu! — es viņu pārtraucu. — Nepie- mirsti, ka šī haizivs taču jau bija …

— Zinu jau, ko tu gribi teikt, — Kohokumu man atkal atņēma stāsta pavedienu. — Un tev taisnība. Ilgs laiks pa­gāja, kamēr viņa apēda trīsdesmit devīto haizivi, jo trīsdesmit devītās haizivs vēderā jau atradās deviņpa­dsmit citas haizivis, ko tā bija aprijusi, bet četrdesmitās haizivs vēderā bija pārējās deviņpadsmit haizivis, ko tā bija apēdusi, tā ka ēstgriba uzvarētājai vairs nebija tāda kā sākumā. Bet pirmām kārtām paturi prātā, ka tā bija ārkārtīgi liela haizivs.

Tik ilgs laiks pagāja, kamēr viņa notiesāja šo otru hai­zivi un visas deviņpadsmit haizivis tās vēderā, ka viņa vēl ēda un ēda, kad bija jau iestājusies tumsa un Vaihī ļaudis visi aizgājuši mājās, aiznesdami līdzi omārus ka­ralim. Un vai nākamajā rītā viņi neatrada pēdējo haizivi krastā nosprāgušu, vidū pušu pārplīsušu no pārmērīgas ēšanas?

Kohokumu pēdīgi bija sasniedzis gala punktu un ar šķelmīgu skatienu cieši vērās man acīs.

— Paga, paga, o, Lakana! — viņš aizkavēja vārdus, kas jau lauzās man uz mēles. — Es zinu, ko tu tagad teiksi. Tu teiksi, ka pats ar šāvām acīm es to neesmu redzējis un talab arī nevaru zināt to, ko tev stāstīju. Bet es zinu gan un varu to pierādīt. Mans tēvatēvs pazina Ūdens puisēna tēva tēvoča mazdēlu. Un tāpat tur tas klints izcilnis, uz kuru patlaban rādu ar pirkstu, ir tā vieta, kur Ūdens pui­sēns stāvēja un nira. Es pats tur esmu niris pēc omāriem. Tā ir lieliska omāru vieta. Tāpat es bieži vien esmu tur re­dzējis haizivis. Un tur pašā dibenā, kā man gan labi zi­nāms, jo pats esmu tos redzējis un pārskaitījis, guļ tie trīs­desmit deviņi lavas kluči, kurus iesviedis Ūdens puisēns, kā jau tev stāstīju.

— Bet… — es iesāku.

— Kuš! — viņš mani aprāva. — Skat! Kamēr mēs tēr­zējām, zivis atkal sākušas kosties.

Viņš norādīja uz trim bambusa kārtīm, kas izslējušās lēkāja kā trakas par zīmi, ka zivis uzķērušās uz āķiem un ūdenī rausta auklas. Noliekdamies pie sava irkļa, Koho­kumu vēl noņurdēja, lai mani pārliecinātu:

— Protams, ka es zinu. Tie trīsdesmit deviņii/lavas kluči tur ir vēl šobaltdien. Tu pats tos vari kādu dienu pār­skaitīt. Skaidrs, ka zinu, un tas ir patiess notikums.


Шрифт
Фон
Помогите Вашим друзьям узнать о библиотеке