ŪDENS PUISĒNS (2 стр.)

Шрифт
Фон

«Anteja gars,» es nodomāju.

— Kādu dienu, — vecais Kohokumu tik trauca tālāk,

— kad patiešām būšu vecs, cilvēki par mani zinās stāstīt, ka esmu noslīcis jūrā. Tā tomēr būs tukša cilvēku iedoma.: Patiesībā es būšu atgriezies savas mātes rokās, lai tur at­pūstos pie viņas krūtīm, pie viņas sirds līdz savai pār­dzimšanai, kad atkal izniršu saules gaismā viskrāšņākās jaunības rītausmā — gluži jauns kā pats Maui savās za­ļās jaunības dienās.

— Ērmīga ticība, — es piezīmēju.

— Kad biju jaunāks, es lauzīju savu nabaga galvu par vēl ērmīgākām ticībām, — vecais Kohokumu attrauca.

— Bet uzklausi, ai, jaunais gudriniek, manu veca vīra gud­rību! Šo, lūk, es zinu: kļuvis vecs, es pēc patiesības ma­zāk meklēju ārpus sevis un atrodu vairāk patiesības sevī pašā. Kālab es izdomāju šo domu par savu atgriešanos mātes rokās un atdzimšanu saulē no savas mātes? Tu ne­zini. Es arī ne — zinu tikai to, ka šī doma, ne cilvēka balss, ne iespiesta vārda pačukstēta, ne no kurienes nenā­kusi, ir izaugusi manī, manis paša dzīlēs, kas ir tikpat dzi­ļas kā jūra. Es neesmu nekāds dievs. Es neko neradu. Tā­tad es neesmu arī radījis šo domu. Nepazīstu ne tās tēvu, ne māti. Tā cēlusies sensenos laikos pirms manis, un tā­lab tai jābūt patiesai.,Cilvēks nevar radīt patiesību. Cil­vēks, ja vien viņš nav akls, var tikai atzīt patiesību, kad ierauga to. Vai tad šī doma, ko esmu izdomājis, ir sapnis?

— Varbūt tu pats esi sapnis. — Es pasmējos. — Un es, un debesis, un jūra, un zeme, kas cieta kā dzelzs, arī ir sapņi, vienīgi sapņi.

— Par to es bieži esmu prātojis, — viņš domīgi aplieci­nāja. — Tas tiešām var būt iespējams. Pagājušo nakti es sapņoju, ka esmu putniņš, cīrulis, kas koši trillina debess augstumos — gluži kā cīruļi Haleakalas augstieņu ganī­bās. Es lidoju augšup, augšup, pretī saulei, un dziedāju, dziedāju, kā vecais Kohokumu nekad nav pratis dziedāt. Nupat es tev stāstu, ka sapņos biju cīrulis, kas dzied de­bešos. Bet ja nu es — tas, kas esmu, — tiešām būtu cīru­lis? Un vai šis mans stāstījums par to nevar būt sapnis, kuru es, cīrulis, patlaban sapņoju? Kas gan tu esi, lai spētu pateikt man jā vai nē? Vai tu drīksti apgalvot, ka es neesmu cīrulis, kas aizmidzis sapņo esam vecais Kohokumu?

Es paraustīju plecus, un viņš triumfēdams trauca tālāk:

— Un kā tu vari zināt, vai tikai tu neesi pats vecais AAaui, kas iemidzis un sapņo — šis esot Džons Lakana, kurš ar mani tērzē laiviņā? Un vai tu tad nevarētu pamos­ties, atkal būdams pats vecais Maui, un kasīt sānus, teik­dams, ka esi sapņojis jocīgu sapni, kurā tu esot bijis haole?

— Nezinu, — atteicu. — Tik un tā tu jau man neticētu.

— Sapņos ir daudz kas vairāk, nekā mēs apjēdzam, — viņš man galvoja lielā nopietnībā. — Sapņi sniedzas dziji, tālas paaudzes atpakaļ, varbūt pat pirms visu lietu sā­kuma. Vai vecais Maui nevar būt tikai sapņojis, ka viņš izvilcis Havaju no jūras dibena? Tad jau visa šī Havajas zeme būtu sapnis un tu, un es, un tur tas astoņkājis — mēs būtu tikai daļas no Maui sapņa? Un tas putniņš cīru­lis tāpat?

Viņš nopūtās un ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.

— Un es te moku savu veco galvu gar noslēpumiem, kas nemaz nav izdibināmi, — viņš pēdīgi noteica, — līdz galīgi nogurstu un vēlos visu aizmirst, un tad es dzeru alu un eju makšķerēt, un dziedu senas dziesmas, un sap­ņoju, ka esmu cīrulis, kas dzied debešos. Tas man patīk labāk par visu, un es bieži sapņoju šo sapni, kad esmu dzēris daudz alus ..»

Dziļā grūtsirdībā viņš caur ūdensspoguli sāka raudzī­ties lagūnas dzīlēs.

— Nu kādu laiciņu nekas nekodīsies, — vecais pazi­ņoja. — Zivju haizivis ložņā apkārt, un mums būs jāpa­gaida, kamēr tās aizvāksies projām. Un, lai laiks nevil- ktos pārāk smagi, es tev uzdziedāšu laivasvilcēju dziesmu par godu Lono. Lūk, šo pašu:

Dod man koka stumbru, o, Lono!

Dod man stipru sakni, o, Lono!

Dod man zara cilpu, o, Lono!…

— Apželiņ, nedziedi taču! — es viņam uzbrēcu. — Man sāp galva, un tava dziedāšana griež kā ar nazi. Var jau būt, ka tu šodien esi velnišķīgi lieliskā formā, bet rīkle tev neder nekur. Labāk pastāsti man par sapņiem vai gvelz pasakas!

— Slikti gan, ka tu esi_ saslimis, tāds jauns cilvēks, — viņš jautrā garā piekāpās. — Tad jau nedziedāšu ari vairs. Es tev kaut ko pastāstīšu, ko tu nezini un nekad ne­esi dzirdējis; kaut ko, kas nav sapnis un nieku pasaka, bet tik tiešām ir noticis, kā man skaidri zināms. Ne visai sen atpakaļ šeit, šās pašas lagūnas piekrastē, dzīvoja jauns zēns, vārdā Keikivai, kas, kā tu zini, nozīmē «Ūdens pui­sēns». Viņš tiešām bija īsts ūdens puisēns. Viņa aizstāvji bija jūras un zivju dievi, un jau piedzimstot viņš prata zivju valodu, par ko zivīm gan nebija ne jausmas, līdz ka­mēr haizivis kādu dienu to atklāja, dzirdēdamas viņu šai valodā runājam.

Tas noticis tā. Strauji skrējēji bija atnesuši ziņu, ka ap salu ceJojumā dodas karalis, un pavēli, lai nākamā dienā Vaihī iemītnieki sarīko tam luau (dzīres). Kad karalis devās ceļojumā, mazo ciematu nedaudzajiem iemītniekiem arvien radās lielas grūtības: kā piepildīt ar barību karaļa daudzos vēderus. Jo viņš taču allaž ceļoja līdz ar savu sievu un tās galma dāmām, līdz ar saviem priesteriem un burvjiem, ar saviem dejotājiem un flautas spēlmaņiem, ar hulas dziedoņiem, cīkstoņiem un kalpiem, līdz ar saviem augstmaņiem un to sievām, to burvjiem, cīkstoņiem un kalpiem.

Dažu labu reizi tādos mazos miestiņos kā Vaihī karaļa ceļojuma taku vēl ilgi pēc tam iezīmēja trūkums un bads. Tomēr karalis ir jābaro, un nav labi saniknot karali. Tā nu Vaihī uzņēma vēsti par karaļa ierašanos kā brīdinā­jumu par nelaimes tuvošanos, un visi, kas nodarbojās ar pārtikas iegūšanu gan tīrumos, gan dīķos, gan kalnos, gan jūrā, čakli vien gādāja ēdamo dzīrēm. Un ņem vērā: viss arī tika sagādāts, bija vismīkstākās un sulīgākās taro sak­nes un cukurniedru posmu mezgli grauzdēšanai, bija zivis opihi un ļimu saknes, bija vistas un mežacūkas, un ar poi nobaroti kucēni — viss bija, trūka tikai viena. Zvejnieki nebija varējuši sadabūt omārus.

Taču visiem bija labi zināms, ka karaļa mīļākais ēdiens ir omāri. Tos viņš cienīja vairāk par visiem kai-kai (ēdie­niem), un viņa ziņneši to vēl īpaši atgādināja. Bet nu omāru nebija, un nav labi saniknot karali, atstājot viņa vēderu tukšu. Rifā bija sanācis pārāk daudz haizivju. Te jau bija tā nelaime. Kādu jaunu meiču un kādu sirmgalvi tās jau bija apēdušas. Un no jaunekļiem, kas uzdrošinājās nirt pēc omāriem, vienu aprija, otrs zaudēja roku, bet trešais delnu un kāju.

Tomēr šeit taču dzīvoja Keikivai, Ūdens puisēns, gan tikai vienpadsmit gadu vecs, tomēr pats pa pusei zivs un pie tam prata zivju valodu. Virsaiši atnāca pie viņa tēva ar lūgumu, lai tas sūtot Ūdens puisēnu pēc omāriem, ar ko pildīt karaļa vēderu un novērst viņa dusmas.

To, kas nu notika, cilvēki labi zina un paši ir noskatī­jušies. Jo zvejnieki un viņu sievas, taro audzētāji un putnu ķērāji, virsaiši un visi Vaihī iemītnieki nonāca piekrastē un palika stāvam pa gabaliņu no klints, kur nostājās IJdens puisēns un raudzījās lejup uz omāriem tur dziļi pašā dibenā.

Un kāda haizivs, pavērsusi augšup savas runča acis, pamanīja viņu un raidīja haizivju aicinājumu: «Svaiga gaļa!» — lai visas haizivis sapulcētos lagūnā. Jo haizi­vis mēdz darboties kopīgi, tālab arī tās ir tik stipras. Un haizivis peldēja turp, kur tās aicināja, līdz salasījās vese­las četrdesmit, garas un īsas, tievas un apaļas, skaitā četrdesmit gabalu; tās spriedelēja savā starpā un teica: «Nu paraugieties uz šo mazulīti, uz šo maigi saldās cil- vēkgaļas gabaliņu, kurā vēl nav ne kripatiņas jūras sāls, ko mēs jau tā esam sarijušās par daudz, viņš ir tik kār­dinošs un garšīgs ēšanai, viņš izkusdams liks mūsu sir­dīm līksmot, kad vēderi mums būs viņu sagremojuši un izsūkuši saldo sulu.»

Viņas runāja vēl un sacīja: «Viņš ir ieradies pēc omā­riem. Kad zēns ienirs, viņš būs lemts vienai no mums. Viņš vis nebūs tāds kā vecis, ko mēs aprijām vakar, aiz vecuma sauss un sīksts, ne arī tāds kā jaunie vīri, kuru locekļi klāti ar pārāk cietiem muskuļiem, bet šis ir mīksts, tik mīksts, ka izkusīs mūsu rīklēs, pirms vēl paspēs no­nākt vēderā. Kad viņš ienirs, mēs visas metīsimies viņam virsū un vienai laimīgajai izdosies viņu sakampt, un — klunks! — viņš būs pazudis, viens kampiens un viens ku­moss — mūsu pulka visveiksmīgākās haizivs vēderā.»

Un Keikivai, Ūdens puisēns, noklausījās šo slepeno no­runu, jo prata zivju valodu; un viņš haizivju valodā no­skaitīja lūgšanu haizivju dievam Moku-halii, un haizivis to sadzirda un māja ar astēm cita citai, un blisināja sa­vas runču acis par zīmi, ka saprot viņa runu. Tad viņš teica: «Tagad es niršu pēc viena omāra karalim. Un ne­kas ļauns man nenotiks, jo haizivs ar visīsāko asti ir mans draugs un mani aizstāvēs.»

To teicis, viņš pacēla lavas klintsgabalu un ar lielu plunkšķi iesvieda to ūdenī divdesmit pēdu sānis. Visas četrdesmit haizivis aizdrāzās plunkšķa virzienā, bet pui­sēns ienira, un, kad tās pēdīgi atklāja, ka paskrējušas ga­rām, viņš jau bija nolaidies dibenā, atgriezies virspusē un izkāpis krastā, turēdams rokā treknu omāru, mahine omāru, pilnu ar ikriem, nolemtu karalim.

«Ak tā!» haizivis ārkārtīgi pārskaitušās izsaucās. «Mūsu vidū ir nodevēja. Šis kuslais bērniņš, šis maigais gajas gabaliņš, taču pats teica un norādīja to vienu mūsu vidū, kura viņu paglābusi. Tūdaļ izmērīsim mūsu astu ga­rumu!»

To viņas arī izdarīja, sastājušās garā rindā sānu pie sāna, pie tam īsastainās izgudrēm staipījās, lai kļūtu kaut cik garākas, bet garastainās izgudrēm staipījās, iai neiz­skatītos mānīgi izstiepušās. Viņas bija ļoti niknas uz to, kuras aste izrādījās visīsākā, metās tai virsū no visām pusēm un rija, līdz nekas no tās vairs nebija palicis pāri.

No jauna viņas ieklausījās, gaidīdamas, kad Ūdens pui­sēns ienirs. Un Ūdens puisēns atkal haizivju valodā pie­lūdza Moku-halii un teica: «Haizivs ar visīsāko asti ir mans draugs un mani aizstāvēs.» Un atkal Ūdens puisēns iesvieda ūdenī lavas kluci — šoreiz divdesmit pēdas uz otru pusi. Haizivis drāzās blīkšķa virzienā, steigā grūzda- mās cita citai virsū, un tā kūla ar astēm, līdz viss ūdens bija baltās putās un pašas tās vairs nekā nevarēja sare­dzēt, bet ikviena domāja, ka otra aprijusi mazulīti. Un Ūdens puisēns uznira un izrāpās krastā ar otru treknu omāru karalim.

Un visas trīsdesmit deviņas haizivis atkal mērīja as­tes, un pēc tam aprija to, kurai tā bija visīsākā, tā ka ta­gad palika tikai trīsdesmit astoņas haizivis. Bet Ūdens puisēns tikai darbojās tā, kā jau es stāstīju, un haizivis arī tāpat, kā jau tev teicu, un pēc katras haizivs, kuru tās brāļi apēda, uz klints tika nolikts vēl viens trekns omārs karalim. Protama lieta, astes mērīdamas, haizivis neganti strīdējās un ķildojās, tomēr galu galā viss nokārtojās pa­reizi un taisnīgi, jo, kad bija atlikušas vairs tikai divas haizivis, tās tad arī bija pašas milzonīgākās no visām četrdesjnit.

Шрифт
Фон
Помогите Вашим друзьям узнать о библиотеке