ŪDENS PUISĒNS

Тема

ŪDENS PUISĒNS

Ar gurdu ausi es klausījos vecā Kohokumu bezgalgarajā dziesmojumā par to, ko veicis un piedzīvojis Maui — prometejiskais polinēziešu pusdievs, kurš, piestiprinājis pie debesīm āķi, esot izzvejojis sauszemi no okeāna dzī­lēm, kurš pacēlis debess velvi augstāk, jo pirmajiem cil­vēkiem zem tās trūcis vietas, kur izslieties stāvus, kālab tie staigājuši četrrāpus, un kurš piespiedis sauli apstāties, saraudams cilpā visas tās sešpadsmit kājas, bet pēc tam licis tai turpināt ceļojumu pa debess velvi daudz lēnākā gaitā, — acīmredzot saule toreiz bijusi arodbiedrības lo­cekle un turējusies pie sešu stundu darbadienas, kamēr Maui aizstāvēja brīvo arodu un divpadsmit stundu darba­dienu.

— Un tagad būs, —.Kohokumu turpināja, — viens no karalienes Lililuokalani ģimenes mele:

Maui, nemierā iededzies, uzsāka cīņu ar sauli, Tverdams to izliktā cilpā, Un ziema pieveica sauli, Un vasaru pieveica Maui…

Pats būdams dzimis Havajā, es pazinu havajiešu le« ģendas vēl labāk nekā vecais zvejnieks, tomēr man trūka viņa iegaumēšanas spēju, kas ļāva večukam risināt šīs teiksmas stundām no vietas.

— Un tu tici tam visam? — es ievaicājos daiļskanīgajā havajiešu valodā.

— Tas noticis sensenos laikos, — viņš domīgi atteica. — Ar savām acīm es Maui nekad neesmu redzējis. Bet visi mūsu sirmgalvji no paaudzes paaudzē ir pauduši rnums šos nostāstus, tāpat kā es, būdams sirmgalvis, stāstu tos saviem dēliem un mazdēliem, kas atkal savu­kārt teiks tos saviem dēliem un mazdēliem visos turpmā­kajos laikos.

— Tātad tu tici melustāstam, — es neatlaidos, — ka Maui noķēris sauli cilpā kā briedi, vai atkal tai blēņu pa­sakai, ka viņš debesu loku pār zemi pacēlis augstāk?

— Es esmu neievērojams cilvēciņš, un gudrs es arī ne­esmu, o, Lakana, — mans zvejnieks atteica. — Tomēr esmu havajiešu valodā lasījis bībeli, ko misionāri mums pārtulkojuši, un tur es izlasīju, ka jūsējais Lielais Vīrs iesākumā esot radījis zemi un debesis, un sauli, un mēnesi, un zvaigznes, un visu sugu zvērus, no zirgiem līdz prusa­kiem, no simtkājiem un moskītiem līdz jūras utīm un me­dūzām, un vīrieti, un sievieti, un itin visas lietas un pavei­cis to sešās dienās. Ko nu, Maui nav darījis nekā tamlī­dzīga. Viņš nav radijis itin neko. Viņš tikai ievedis kārtību jau esošajās lietās, vairāk neko, un ilgs jo ilgs laiks viņam pagāja, kamēr visu to nokārtoja. Šā vai tā — ir taču daudz vieglāk un prātīgāk noticēt mazām blēņām nekā lielām blēņām.

Un ko es varēju atbildēt? Viņš bija mani pieveicis ar prāta apsvērumiem. Turklāt man sāpēja galva. Un pie tam man pašam nācās atzīt visdīvaināko — proti, evolūcijas mācība taču ar stingru pārliecību apgalvo, ka cilvēks skraidījis četrrāpus, pirms sācis staigāt stāvus, astro­nomija skaidri apliecina, ka zemes ass griešanās ātrums pakāpeniski samazinās, tādējādi izraisot dienas pagari- nāšanos, un seismologi apgalvo, ka visas Havaju salas izcēlušās no okeāna dibena vulkāniska izvirduma ceļā.

Par laimi, es pamanīju, ka bambusa kārts, kas peldēja uz ūdens līmeņa dažus simtus pēdu tālāk, pēkšņi saslien galu gaisā un uzsāk īsti velnišķīgu deju. Tas nu bija iemesls novērsties no'neauglīgās diskusijas, un mēs ar Kohokumu mērcām irkļus ūdenī, lai steigšus irtu laiviņu pie lēkājošās kārtiņas. Kohokumu saķēra kārtiņas resga­lim piestiprināto auklu un, roku rokai pārtverdams, vilka to augšup, kamēr divi pēdas gara ukikiki zivs, līdz pēdē­jam mirklim neganti raustīdamās, pažibināja saulē slapjās sidraba zvīņas un sāka plīkšķināties pa laiviņas iekšieni. Kohokumu pacēla glumu astoņkāji, kas tā vien locījās viņa rokās, ar zobiem izrāva no dzīvā radījuma gabalu ēsmai, uzdūra ēsmu uz āķa un pārsvieda auklu līdz ar gri- muli pār malu. Bambusa kārts plakaniski peldēja virs ūdens, un laiviņa lēnām sāka slīdēt projām. Pārlaidis ska­tienu puslokam, kur savas pārdesmit šādas kārtiņas paš­laik gulēja līmeniski, Kohokumu noslaucīja rokas gar kai­lajiem sāniem un uzsāka vienmuļu, gadsimtiem vecu dzies- mojumu no Kuali salas:

O, Maui milzīgais makšķeres āķis!

Manai-i-ka-lani — «piestiprināts pie debesīm»!

Un virve pie āķa ir vīta no irdnes,

Ko iesūcis diženais Kauiki!

Par ēsmu tam sārtknābis Alae,

Šis Miņai svētītais putns!

Grimst lejup putns virs Havajas

Nāves cīniņā, mokās mirdams! .

Satverta ir zeme ūdeņu dziļumos,

Tā ceļas augšup, līmenim pretī,

Bet Hina paslēpa vienu putna spārnu

Un zemi zem ūdeņiem salauzīja gabalos

Tur dziļumā zivis norāva ēsmu

Un rītin aprija vienā mirklī —

Zivis ulua no bezdibens dūņām!

Viņa vecīgā balss bija aizsmakusi un ķērkstēja, jo iepriekšējā vakarā viņš kādās bērēs bija dzēris par daudz pašdarinātā alus, un neviens no šiem apstākļiem nespēja kliedēt manu īgnumu. Galva sāpēja. Saules spozme pār ūdeņiem žilbināja man acis, un no laiveles ērmīgās gorī- šanās virs virmojošās jūras man gandrīz jau tuvojās jū­ras slimība. Gaiss bija spiedīgs. Vaihī piekrastes aizvējā, starp balto liedagu un pludmales nojumi, ne mazākā vēs­miņa neatsvaidzināja tveicīgo klusumu. Nudien, es jutos tik nelāgi, ka nevarēju pat saņemties, lai mestu makšķe­rēšanu pie malas un dotos krastā.

Atlaidies uz muguras un aizvēris acis, es galīgi zau­dēju laika apjautu. Biju pat piemirsis, ka Kohokumu vēl arvien dziesmo, līdz apklusdams viņš man to atgādināja. Viņa izsauciens piespieda mani atsegt acis saules durstī­gajiem stariem. Vecais vīrs raudzījās lejup caur ūdens- spoguli.

— Tas gan ir liels, — viņš noteica, padodams man šo ierīci un pats ielaizdamies ūdenī ar kājām pa priekšu.

Viņš ienira bez viena šļaksta, bez viena vilnīša, apgrie­zās otrādi un aizpeldēja lejup. Es vēroju viņa ceļu, skatī­damies caur ūdensspoguli — pāris pēdu garu, augšpusē vaļēju kasti, kam dibenā cieši iestiprināta parastā stikla plāksne, lai nelaistu cauri ūdeni. o'i

Kohokumu bija gan apnicīgs cilvēks un ar savu tark­šķēšanu apriebies man līdz kaklam, tomēr gribot negribot nācās večuku apbrīnot, kad redzēju viņu nirstam lejup. Vairāk nekā septiņdesmit gadu vecs, izkaltis kā žagars un sarucis kā mūmija, viņš tomēr spēja veikt to, koķe­tais no manas tautības jaunajiem atlētiem spētu vai prastu izdarīt. Līdz dibenam bija pēdu četrdesmit. Tur apakšā, gandrīz pilnīgi aizslēpušos aiz koraļļu radzes, tik tikko pamanāmu, es saskatīju arī viņa kāroto medījumu. Večuka asās acis bija ieraudzījušas astoņkāja pabāzto taustekli. Kamēr viņš vēl peldēja, tausteklis laiski ievilkās atpakaļ, tā ka tagad tur vairs nebija ne zīmes no šā radī­juma. Tomēr ar īso mirklīti, kad parādījās viens taustekļa galiņš, pietika, lai novērtētu tā īpašnieku par pamatīgu apmēru astoņkāji.

Ūdens spiediens četrdesmit pēdu dziļumā nav nekāds joks pat jaunam cilvēkam, tomēr šim večukam tas, šķiet, nesagādāja nekādas neērtības. Esmu pārliecināts — vi­ņam pat prātā nenāca, ka te vispār varētu būt kādas ne­ērtības. Neapbruņots, ar gluži kailu ķermeni, ja neskaita īsu tnalo jeb gurnu autu, viņš ne drusciņas nebaidījās no briesmīgā radījuma — tas taču bija viņa laupījums. Re­dzēju, kā Kohokumu ar labo roku atbalstās pret koraļļu bluķi, bet kreiso līdz pat plecam iebāž alā. Pagāja kāda pusminūte, kamēr viņš ar kreiso roku, šķiet, meklējās un taustījās visapkārt. Tad, mežonīgi locīdamies, sāka līst laukā tausteklis pakaļ tausteklim, ko klāja tūkstošiem piesūcekņu. Ķerstīdamies ap večuka roku delmiem, tie tinās un ritinājās ap viņa ķermeni kā astoņas čūskas. Vēl rāviens, vēl vilciens, un parādījās viss astoņkājis, īsta velna zivs jeb spruts.

Tomēr vecais vīrs nemaz nesteidzās atgriezties savā da­biskajā elementā — gaisā virs ūdens līmeņa. Tur apakšā, četrdesmit pēdu dziļiņnā, viscaur apvīts ar astoņkāja taustekļiem savu deviņu pēdu garumā, mērījot no viena taustekļa gala līdz pretējam, — un astoņkājis it viegli var noslīcināt visveiklāko peldētāju, — Kohokumu aukst­asinīgi un lietišķi izdarīja vienīgo, kas viņam un viņa cilts ļaudīm spēj dot virsroku pār šo nezvēru. Večuks iespieda kalsno piekūna seju pašā gļotainās, ļumīgās ma­sas viducī, ar saviem nedaudzajiem izdrupušajiem zobiem iekozdamies neradījuma sirdī un līdz ar to viņa dzīvībā., To paveicis, viņš sāka celties augšup — pavisam lēnīti- ņātn, kā jau nepieciešams nirējam, kad dziļuma atmosfēru spiediens mainās. Sasniedzis laivas malu, vēl arvien at­razdamies ūdenī un lupinādams nost riebīgo radījumu, kas bija tam cieši piekrampējies, vecais nelabojamais grēci- nieksogāka pilnā rīklē dziedāt triumfa dziesmu pule, ko skandinājušas jau neskaitāmas astoņkāju ķērāju paaudzes pirms viņa:

O, Kanaloa, kura naktis ir tabu!

Celies stāvus uz stingrā klinšu pamata!

Stājies virs klints, zem kuras gu| astoņkājis!

Piecelies paņemt astoņkāji no dziļās jūrasl

Celies augšā, o, Kanaloa!

Jauc ūdeni! Jauc ūdeni! Modini astoņkāji!

Modini astoņkāji, kas guļ pieplacis! Modini astoņkāji, kas guļ izpleties…

Es aizvēru acis un aizspiedu ausis, pat negrasīdamies pastiept roku, lai viņam palīdzētu, jo no pieredzes labi zināju, ka vecais vīrs arī nebalstīts prot ierāpties nedro­šajā laivelē, itin nemaz neriskēdams to apgāzt.

— Kas par varenu astoņkāji! — viņš dudināja. — Tas ir wahine (sieviešu dzimuma) astoņkājis. Tagad es tev nodziedāšu dziesmu par kauri gliemezi, par sārto kauri gliemezi, ko mēs lietojam par ēsmu astoņkājiem.,.

— Tu vakar vakarā bērēs esot ļoti neglīti uzvedies, — es metos pretuzbrukumā. — Es visu par to dzirdēju. Tu esot briesmīgi ālējies. Tu esot dziedājis, līdz visiem ausis aizkritušas. Tu esot apvainojis atraitnes dēlu. Tu esot tempis alu kā teļš. Alus tavā lielajā vecumā nav veselīgs. Kādu dienu tu pamodīsies beigts. Šodien tev īstenībā va­jadzētu būt tikko pusdzīvam …

— He! — viņš nokrekšķinājās. — Un tu, kas alu ne­dzer nemaz, kas vēl biji nedzimis bērniņš, kad es jau tu­vojos vecumam, kas vakar vakarā aizgāji gulēt reizē ar sauli un ar cāļiem, — tu šodien esi tikko pusdzīvs. Iz­skaidro man to! Manas ausis ir tikpat izslāpušas klausī­ties, kā vakarnakt mana rīkle bija izslāpusi dzert. Un ievēro — šodien es, kā mēdza teikt tas jahtā atbraukušais anglis, esmu lieliskā formā, velnišķīgi lieliskā formā.

— Tu esi nelabojams, — es atteicu, plecus paraustī­dams. — Viens .iu gan ir skaidrs — proti, ka pat ne velns negribēs tevi paraut. Ziņa par tavu dziesmošanu jau priekšlaikus aizsniegusi viņa ausis.

— Nē, — Kohokumu atbildēja, pamatīgi apsvēris šo domu. — Tā tas nav vis. Velns būtu laimīgs par manu ierašanos, jo es zinu dažas varen jaukas dziesmiņas priekš viņa, es zinu par augstajiem alii visādus skandālus un ve­cas tenkas, kuras klausoties viņš aiz priekiem kasīsies vien. Āre, ļauj, lai izskaidroju tev savas dzimšanas noslē­pumu! Mana māte ir Jūra. Es piedzimu lielā laivā Kaho- olaves jūrasšaurumā, Konas negaisam plosoties. No viņas — no mātes Jūras esmu mantojis savu spēku. Kad vien ieslīgstu viņas rokās kaut uz vienu apskāvienu, kā ieniru šodien, es atkal kļūstu stiprs, pie tam vienā acu­mirklī. Viņa man ir zīdītāja, dzīvības avots

Помогите Вашим друзьям узнать о библиотеке